Dzīvesskola

Image

Viegla neapmierinātība ar sevi ir klāt vienmēr, pat šādās dienās, kad gandrīz perfektā pasaule liek par sevi manīt, pastumjot sesijas murgus nost no skatuves (kaut uz vienu dienu). Panikas lēkmes, no kurām paniski bail (oh, the irony) atkārtojas ar šaušalīgu biežumu šajās dienās, un es atkal un atkal apšaubu tā farsa – akadēmiskās augstākās izglītības – nepieciešamību. Ja tā izskatās īstā pasaule, tad kam ir labi tajā? Kādam tiešām ir labi? Kāds izbauda neizgulēties, zelēt stresu brokastīs un kafijai piejaukt mazvērtības kompleksu? Man jādara tas, ko es mīlu, man jāmīl tas, ko es daru, bet vai ar to pietiek un nav nekā in between? Es nemīlu būt zombijs, that’s for sure, bet šķiet, ka no akadēmiskās pārpilnības un personiskā tukšuma nav vairs palicis daudz manis. Lēmumi tiek pieņemti kā pagadās, izvēles tiek izdarītas, jo tā vajag, jo esmu spiesta. Kas mani spiež? Dzīve, nu. Monotoni murminu kaut ko par sapņiem, pat vairs neatceros, kādu pantiņu vajag skaitīt, kad kāds jautā par plāniem nākotnei, sen pārtraucu mērķēt uz zvaigznēm, jo c’mon, tāpat agri vai vēlu visas nokrīt, izdeg un atsitas pret tukšumu. Pārāk tumšs un gaudulīgs šis ieraksts, es jūtu aizkaitinājumu pat rakstot, ha.

Braucot vilcienā, man patīk vērot cilvēkus un klausīties sarunas, it sevišķi tās, kuras nav uzspēlētas, samākslotas un uzspodrinātas manām ausīm, cenšoties atstāt dievsvienzina kādu iespaidu, bet tās, kuras pavisam organiski notiek, neatkarīgi no vietas un laika. Tās varētu notikt jebkur un jebkad, man varētu nepaveikties tās dzirdēt, tieši tāpēc jūtos ekstra pagodināta, ja tādas padzirdu. Bērns jautā mammai, kāpēc suņi nerunā latviski. Twenty-something puisis pa telefonu skaidro (liekas, vecāka gadu gājuma radiniekam), kā par gāzi samaksāt internetbankā un kāpēc tas ir droši (nosaucot vismaz 3 veidus, kāpēc tas ir drošāk, nekā iet uz banku, sākot ar to, ka pa ceļam var tikt aplaupīts). Divas savstarpēji nepazīstamas sievietes skaļi apsver iespējas, kā pamodināt guļošo vīrieti, kas krāc un apdraud pats sevi, dažbrīd gandrīz noveldamies no sēdekļa (paveicies arī tāpēc, ka abām lieliska humora izjūta). Jauns pāris plāno alkohola un ēdiena (tieši tādā kārtībā) daudzumu, ko ņemt līdzi uz Positivus. Un vēl. Un vēl. Un vēl. Ja es būtu praktiskāka, es to visu pierakstītu un apkopotu grāmatā, dodot varoņiem vārdus un aprakstot izskatu niansēs, bet par slinku es esmu tam. Un mazliet šaubos, vai ir vēl kāds, kam tikpat ļoti patīk glūnēt cauri neizbēgami sejā sakritušajai matu čupiņai (šis mani nomoka un neļauj gulēt naktīs. burtiski. jo kurš var pagulēt ar matiem sejā), lai ieraudzītu cilvēkus – parastus, ikdienišķus, kaitinošus, neciešamus, skaistus līdz skudriņām un mazliet neideālus, brīnišķīgi vienādus un satriecoši dažādus, asprātīgus, bezkaunīgus, aizkustinošus, egoistiskus, smieklīgus, apreibinošus (gan pārnestā nozīmē, gan burtiski, jo 15. trolejbuss has it all) utt… Bet skumji man paliek tad, kad mammas savus bērnus rāj par pārāk skaļu smiešanos. Jēziņ, nav iespējams pārāk skaļi smieties, īpaši, ja esi bērns, īpaši, ja ir lielisks iemesls, īpaši – ja apkārtējie jūtas ļoti neērti tavā vietā. Es neatzīstu cilvēkus, kam bērnu smiekli neliekas viena no skaistākajām skaņām pasaulē, un nesaprotu vecākus, kas neļauj bērniem smieties. Par raudāšanu vēl varu dažviet piekrist, bet smieties ir pārāk veselīgi un skaisti, lai to aizliegtu savam bērnam, un hei – tas taču neko nemaksā. Man prieks, ka bērni smejas, kaut arī “nedrīkst”, bet sajūsmā es esmu, ja kādam bērna smiekli ir kā zvana signāls (īpaši savas atvases/mazbērna). Priekš manis tas vēl ir pārāk tālu, pārāk intīmi un skaisti, bet reiz arī es tā gribu – ierakstīt sava bērna smieklus un nēsāt sev līdzi kabatā, ja nu aizmirstas, kāds tad ir tas galvenais mērķis dzīvē.

Nu jā, es daudz domāju pēdējā laikā, pārāk maz, lai saprastu lietas, pārāk daudz, lai varētu normāli gulēt, ēst un atcerēties triljons gadu skaitļus uz eksāmenu. Saulīti un zemeņu saldējumu Tev, vēl tiksimies. (:

Neiedvesma.

Vai cilvēkus, kas atbildīgi par spamu, pašus kaitina spams viņu e-pasta kastītē vai Facebook feedā? Vai rupjiem autobusu šoferiem besī, kad viņus burtiski izmet no sabiedriskā neprecīzas naudas dēļ? Vai dzērājšoferiem pašiem nav dusmas, kad dzērumā kāds cits izposta kaut ko tiem svarīgu? Vai tiem, kas atbildīgi par izglītību, pašiem nav kauns, kad viņu bērni stāsta, cik ļoti viņiem nepatīk mācīties skolā? Vai tie, kas cīnās pret idejām ar dūrēm un ieročiem, saprot, pret ko īsti protestē? Vai cilvēki, kas nodarbojas ar labdarību, ir veģetārieši un nenēsā kažokādas, palīdz tiem, kam tas nepieciešams, un nodod asinis, to dara labu nolūku vadīti, tāpēc, lai attaisnotu savu esamību šajā pasaulē, vai tikai tāpēc, lai tiktu uzskatīti par labiem un nesavtīgiem cilvēkiem? Vai teorija vienmēr der praksē? Vai var, nē, vai vajag atrast dzīves jēgu? Vai uz jebkuru (ne tikai no šiem, bet vispār) jautājumu kādreiz kāds sniegs atbildi, ko neviens nekad nespēs apstrīdēt? 

ImageNaktī, kad jāmācās eksāmeniem, man rūp tikai dzīve. “Exit Through the Gift Shop” ir viena no tām dokumentālajām filmām, kas patiesi kaut ko nozīmē, nevis tikai, tā sakot, dokumentē. Benksijs nav māksla, Benksijs nav vandālisms, viņš ir vesela filosofija. Benksijs nav cilvēks, bet gan kustība. Atdalīt darbus no to autora ir ģeniālākais, ko kāds jebkad ir izdarījis kultūrā. Un rodas nepārvarama vēlme nekad neuzzināt, kas tad Benksijs patiesībā ir, nekad neredzēt viņa seju, ģimeni, māju un mašīnu. Jocīgi tas ir, bet bez liekulības. Es īstenībā ciest nevaru grafiti, man derdzas tie neona zaļie burti uz māju sienām un zīmējumi, kas nevienam neko nenozīmē. Nozīme, jā, tas ir tas, kas atšķir smērējumus no mākslas, skaņu virknējumus no mūzikas un burtu rindojumus no literatūras. Bet varbūt es maldos, jo mūsdienās jau viss ir māksla, viss ir contemporary. 

Man nepatīk šoziem ziemot, nav ziemošanas sajūtas, nav svētku, nav īsti sapratnes un realitātes izjūtas. Sāp tāda ziema, jau fiziski sāp, jo visu laiku trūkst. Man trūkst sniega, trūkst gurkstoņas zem kājām, trūkst lielu un smagu sniegpārslu, salipušu skropstās, trūkst iekšējā bērna, kas staro, kad ārā viss balts un skaists. 

Bet nu jau pietiks, es atgriežos pie mācībām un centieniem noķert realitāti, pagaidām nav man tas izdevies pārāk veiksmīgi.. Priecīgi jums! (:

Howdy.

Ir pagājis ilgs laiks, blabla, ko nu saka gadījumos, kad nav rakstīts pusmūžību un vēl bišķiņ, nav rakstīts ne tikai šeit, bet vispār nekas un nekur sakarīgs nav rakstīts. Es šajā ziņā nezinu, ko teikt, arī, kad man jautā, ko es kā topošā žurnāliste pēdējā laikā esmu darījusi, tikai pie sevis nodomāju, ka laiks tīties, un nomurminu kaut ko like “Es strādāju pie projekta…”

Ja tā padomā, manā dzīvē pa šo vasaru noticis tik daudz, tomēr joprojām esmu šeit, savā otrā stāva 12m2 istabiņā, svētdienas naktī bez miega un domāju par dzīvi. Domāju, kā es nonācu šeit, nu, nevis šeit, bet šeit. Šajā dzīves momentā, kad liekas, ka viss kārtībā, ārēji tā liekas, iekšēji tā liekas… Bet man neliekas. Man neliekas, ka svētdienas naktis bez miega, vienaldzība pret to, kas reiz pārņēma visu manu būtību un bardaks visur liecina par to, ka viss kārtībā. Man gribas visu sakārtot, savā dzīvē, galvā un nākotnē, bet kaut kā nerīmējas. Ar katru ģeniālo grāmatu, ko izlasu, kļūstu aizvien stulbāka, ar katru lielisko domu graudu, ko paturu prātā, man paliek aizvien mazāk, ko teikt. Zūd jēga grāmatām, filmām, izrādēm, mūzikai, jo es…nesaprotu. Kā es varu saprast citus, ja nesaprotu sevi? Kā varu apbrīnot citu radīto, ja pašai nesanāk radīt ne rindiņas, kas kaut ko nozīmētu? Reizēm domāju: ja būtu tāda un tāda, varētu to un to, nopirktu to un to, dzīvotu tur un tur, pazītu tādus un tādus, JĀ, tad man izdotos! Buļļakaka, vai ne? 

Jāmeklē iedvesma, jārada iedvesma sev pašai, lai šie 3 studiju gadi, tālākās maģistra vai nemaģistra studijas, ģimene, karjera, radošā darbība, DZĪVE nepārvēršas par vienmuļu, bezperspektīvu murgu, kā tas nereti notiek ar cilvēkiem. Zināms, ka tā arī rodas vesela ziņu portālu komentētāju paaudze, kas, savu dzīvi nepiepildījuši ar prieku un mīlestību, meklē, kā padarīt vakaru draņķīgu vēl kādam. Nevienam nepatīk žurnālisti, sevišķi tie, kas saka taisnību, nevis to, ko gribas dzirdēt/lasīt. Nevienam nepatīk teikt acīs taisnību, jo tā jau nav pieņemts. Ir pieņemts runāt par tiem, kas izgājuši no telpas, miruši vai par valsts naudu aizbraukuši uz Fidži.

Es bišķiņ neatceros, ko gribēju pateikt ar šo visu, ar kādu domu sāku rakstīt un ar kādu gribu beigt, bet ziniet – man liekas, ka svarīgākais ir izgulēties. Tad arī nenāks visādas domas galvā svētdienas naktī. 

Hey ya`

Pavisam drīz es uzrakstīšu, kā man iet, ko es daru un ko darīšu ar savu esamību tālāk, bet pagaidām viens no dzejoļiem, ko gribētu būt uzrakstījusi pati.

William Ernest Henley, “Invictus”

Out of the night that covers me,
Black as the Pit from pole to pole,
I thank whatever gods may be
For my unconquerable soul.

In the fell clutch of circumstance
I have not winced nor cried aloud.
Under the bludgeonings of chance
My head is bloody, but unbowed.

Beyond this place of wrath and tears
Looms but the Horror of the shade,
And yet the menace of the years
Finds and shall find me unafraid.

It matters not how strait the gate,
How charged with punishments the scroll,
I am the master of my fate:
I am the captain of my soul.

simply beautiful. 

Octopus.

Reiz dzīvoja māte un tēvs, kuriem bija sešgadīgi dvīņu puikas. Viens zēns bija pasaulē lielākais optimists. Viņam likās, ka pasaulē viss ir vislabākajā kārtībā. Otrs zēns bija vislielākais pesimists – viņš ienīda pasauli un visu tajā esošo. Abi zēni bija tik atšķirīgi, cik vien iespējams. Tas ļoti uztrauca viņu vecākus. Tāpēc viņi zēnus aizveda pie psihologa. Psihologs vecākiem pateica, ka nespēj iedomāties, kā vienā ģimenē var būt tik atšķirīgi bērni. Viņš apsolīja veikt testus un pēc tam vēlreiz izrunāties.

Pesimistu psihologs ieveda telpā, kura bija pārpildīta ar rotaļlietām. Tās bija vislabākās, kādas vien maz bērns varētu vēlēties. Viņš teica: “Sonij, visas rotaļlietas pieder tev. Tagad paspēlējies, bet pēc kāda laiciņa es pie tevis atkal atnākšu.” Optimistu psihologs aizveda uz istabu, kur nebija nekā, izņemot zirga mēslu kaudzi telpas vidū. Kaudze bija tik liela kā pats puika. Viņš teica: “Paspēlējies tepat, pēc kāda laiciņa es atgriezīšos.”

Pēc divdesmit minūtēm psihologs iegāja istabā pie mazā pesimista. Zēns sēdēja, rokas klēpī salicis. “Vai tu jāji uz šūpuļzirdziņa?” vaicāja psihologs. “Nē,” atbildēja mazais zēns. “Es būtu varējis nokrist un sasisties.” “Kā patika baloni? Tiklīdz tos piepūš, uz tiem parādās skaistas bildītes.” “Baloni savainotu manu muti.” “Vai konfektes bija labas? Visiem bērniem tās garšo.” “Baidījos, ka sāks sāpēt vēders.” Psihologs atgriezās pie vecākiem un atzina, ka ar šo bērnu būs problēmas. “Tagad aiziesim pie optimista,” viņš teica, cerot, ka šis zēns viņu iepriecinās. Kad viņi attaisīja durvis, tad ieraudzīja, ka zirga mēsli bija visur – uz griestiem un pie sienām. Arī pats bērns no galvas līdz kājām bija noklāts ar mēsliem. Patiesībā viņš sēdēja čupas pašā vidū, ņēma mēslus ar rokām un meta uz visām pusēm. “Puika,” uzsauca psihologs, “kā tev šķiet, ko tu pašlaik dari?” “Ja ir tik daudz mēslu,” puišelis priecīgs iekliedzās, “kaut kur noteikti ir jābūt arī ponijam!”

Šis stāstiņš ir no igauņu uzņēmēja un, pēc visa spriežot, lieliska life-coach, Pēpa Vaina grāmatas “Vissvarīgākais jautājums”. Cik jocīgi, ka grāmata pie manis ir jau kopš jūnija beigām – jūlija sākuma, bet tikai tagad tā īsti esmu pieķērusies. Laikam jau tā tiešām ir – viss notiek ne tikai tā, kā jānotiek, bet arī TAD, kad jānotiek. Visam savs laiks, īsāk sakot. Tekstiņš kopumā man liekas diezgan pretrunīgs, bet tam nav tik lielas nozīmes kā manam neizmērojamajam šīsdienas dzīvespriekam un pozitīvismam, tāpēc es runāšu īsi. Nu labi, who am I kidding, es nemāku runāt īsi.

Stāstiņā parādās milzīgas galējības – absolūtais optimists, kas atradīs prieku pat mēslu čupā un pesimists, kas pat skaistākajās lietās neredz neko patīkamu. Man ir pārmetuši, ka es mēdzu mētāties tikai un vienīgi galējībās, dīvaini, jo man personīgi galējības pagalam nepatīk. No malas var labāk redzēt, jūs sakāt? Da labi. Optimisti un pesimisti man reizēm atgādina tādu kā reliģiju vai rasu karu par to, kuram tad šajā dzīvē ir taisnība. Vēl viens iedomāto draugu pāris, vai ne? Mans horoskops un iekšējā pārliecība liek domāt, ka es vairāk sliecos uz optimisma pusi, jo optimistiem nereti piemīt tāda apbrīnojama īpašība kā pofigisms. Pesimistiem it kā arī, bet tas nav tāds pofigisms, uz kādu es tiecos. Tomēr es nevaru līdz galam būt optimiste, I mean, kurš tad var? Vai tiešām ir cilvēks, kas nekad nesūdzas, nečīkst, nelamājas, nemētā mīkstās mantiņas pa gaisu, neraud, neapēd tonnu šokolādes/saldējuma/šokolādes saldējuma aiz bēdām/dusmām/aizvainojuma? (es zinu, pārāk daudz lietoju šķērssvītru, nepatīk man vārds “vai”, pārāk gaudulīgs)  Es nevienu tādu nepazīstu. Un, pat ja pazītu, neticētu. Visiem taču zināms, ka pavisam godīgi mēs pat pret sevi neesam. Mēs visi esam mazliet pesimisti, mūs visus kādreiz kaitina pasaules kārtība, skumdina vienaldzība, sadusmo netaisnības… Vai tiešām kāds ir spējīgs par visuvisu pasmaidīt? Vai tiešām kāds ir spējīgs it visā atrast kaut ko pozitīvu? Ja jā, tad – PIE VELNA, KĀPĒC? Ir taču lietas, kurās nemaz nevajag meklēt pozitīvo. Man liekas, ka tā vienkārši ir. Pārāk nežēlīgs piemērs, bet tas ir pirmais nē, bet otrais piemērs, kas man iešāvās prātā. Pirmo neteikšu. Slepkavība. Kaut viena pozitīva nianse? Anyone? Lai kā censtos atrast, man nesanāk. Un labi vien ir, ka nesanāk. Tāpat kā nevajag meklēt pozitīvo šausmīgās un nejēdzīgās lietās, nevajag arī aizrauties ar optimismu tik fanātiski, ka pa ausīm sāk nākt varavīksnes un apkārtējiem (lasi: vidēji sanīkušajiem semi-pesimistiem) jāmeklē pipargurķīši, lai kaut kā atšķaidītu to saldi šķebīgo smaidiņu no optimista sejas. Vajag, VAJAG priecāties. Vajag meklēt labo, ticēt brīnumiem un vairāk smaidīt. Bet – visu pa drusciņai, tā lai neizjūk balanss. Harmonija? Nu ja. Visam taču jābūt harmonijā. Arī optimismam ar pesimismu. Tā es domāju, jā.

Falala

Muļķīga es esmu šajos Ziemassvētkos, pilnīgi un galīgi. Visu laiku skandinu, ka galvenais ir sajūtas, nevis dāvanas, blabla. Bet ko pati? Visas sajūtas pazaudēju, stresojot par to, lai sagādātu savējiem labākas dāvanas. Pati domāju, ka esmu laba un tā, jo gribu iepriecināt savus mīļos, bet, paskatoties uz sevi no malas, liekos tikai un vienīgi muļķīga. Tā jau dzīvē ir – mēs nicinām tās īpašības, kas piemīt mums pašiem un pašiem sevī nepatīk. Es esmu apņēmusies turpmāk lolot sevī sajūtas. Un noteikti dāvāt tās citiem. Zinu, ka šogad ar savu čīkstēšanu un “man nav Ziemassvētku sajūtas” mantru kaut nedaudz uzkritu visiem uz nerva, bet tagad varu droši un pārliecināti teikt, ka Ziemassvētku sajūta atnāca arī pie manis. Pavisam klusiņām, netīšām, garām ejot. Un palika. Tik traki palika, ka es izdomāju neuzstādīt nākošajam gadam nekādas apņemšanās. Nekādus šī gada atskatus un nopūtas par neizsvītrotajiem punktiem.  Taču tomēr dzīvē ir viens mērķis – dzīvot, nevis eksistēt.  Un tad jau katrai dienai ir jāuzstāda mazie mērķi, gadā to savāktos pāri septiņiem simtiem, jo viss nepārtraukti mainās, iet uz priekšu un neiespējami ir paredzēt nākošā gada notikumus un pavērsienus (lai cik daudzus horoskopus arī neizlasītu).

Šobrīd ir tāda sajūta, it kā manā dzīvē būtu noslēdzies kāds posms. Īsti nav skaidrs, kāds un kāpēc tieši tagad, bet intuīcija vai kas cits man bieži vien piespēlē tādus momentus, kad īsti nekas nav skaidrs, bet gribas ticēt un viss. Tā arī šoreiz. Kaut kāds hint  varētu būt tas iekšējais miers, kāda nav bijis jau sen. Varbūt beidzot es būšu mierīgāka un nosvērtāka? Jau satraucoties par nesvarīgām lietām, es sapratu, ka satraukties par nesvarīgām lietām ir lieki un muļķīgi. Protams, jāatsaucas pašai uz sevis teikto, ka nesvarīgās lietas, sīkumi jau veido tās lielās un nozīmīgās. Bet tādā kontekstā, kādā es to esmu iecerējusi izfiltrēt tagad, viss ir kārtībā. Sīkumiem negribas veltīt vairs tik daudz enerģijas un mīļā miera, cik to esmu darījusi for quite a long time.

Katru dienu eju garām kastei, no kura rēgojas ārā vingrošanas paklājiņš, un reizēm liekas – varbūt atsākt kaut ko? Bija ziema, kad mana apņēmība bija ļoti stipra, un uz pavasari acīmredzami biju daudz labākā formā. Bet šobrīd ir tā, ka ar sevi esmu apmierināta, no vienas puses tas ir labi, bet no otras – tas neved uz progresu. Bet vai man to šobrīd vajag? Ir sajūta, ka viss, ko gribas tagad – saglabāt to mieru un nesatricināmo vienīgo apņemšanos, vienīgo mērķi – dzīvot, nevis eksistēt. Tas vingrošanas paklājiņš patiesībā simbolizē visas manas tā saucamās apņemšanās, ko es katru gadu sarakstu šeit vai plānotāja sākumā. Nekas labs no tā visa pagaidām nav sanācis, tiesa, nekas slikts arī ne. Bet es gribu to labo, gribu to mieru, gribu tā, lai nav nopūtu un dusmu pašai uz sevi par neizdarīto. Kā būs, tā būs labi. Vai ne?

Gaišus, mīļus, mierīgus un sirsnīgus svētkus visiem, pasaules gala nebūs, mīļie, viss tikai sākas. Hohoho. (:

Buy a ship and name it “Friend”.

Cik jocīgi ir tas, ka mēs cenšamies būt ar tiem, kas mums patīk, kas atbilst mūsu standartiem. Patiesībā jau tas nav jocīgi, bet gan gluži normāli – draugus mēs izvēlamies, nav svarīgi, pēc kādiem kritērijiem, tie katram ir pašam savi. Tad ir cilvēki, ko mēs kategorijā “draugi” neiebīdām – tie ir paziņas. Arī paziņas tiek šķiroti – tuvāki, tālāki, jautrāki, smieklīgāki, izdevīgāki utt. Jocīgi šajā visā ir tas, ka paziņas reizēm ieņem svarīgāku vietu par draugiem. Tā gadās. Sāc sevi pieķert pie tā, ka ar šiem paziņām pavadi vairāk laika, ar viņiem uzrodas vairāk inside jokes, nekā ar draugiem, galu galā, viņi izrāda interesi par tevi vairāk, nekā draugi. Bet kurā brīdī beidzas paziņa un sākas draugs? Kurā brīdi draugs zaudē savu statusu un kļūst par vienu no daudzajiem paziņām? Pārāk retoriski, lai es pat mēģinātu atbildēt.

Anyway, life goes on un draugi mainās. Vismaz man liekas, ka es par draugiem esmu saukusi, saucu daudzus, daudzi arī no šī statusa ir atvadījušies, protams, ne burtiski, bet tomēr. Un jocīgā lieta Nr.5895t789876. ir tā, ka draugi viens otru vairs pat nesveicina pēc pāris gadiem. Paliek reizēm sērīgi, iedomājoties, ka ar cilvēkiem, ko šobrīd saucu par draugiem, varētu būt tāpat, skolai beidzoties, sākoties jaunai dzīvei.. Bet dzīvei ir jāmainās, cilvēkiem tajā ir jāmainās. Tā kā es ticu, ka dzīvē viss ir tā, kā tam jābūt, tad es arī ticu, ka īstie cilvēki ar mani ir tie, kuriem jābūt un vēl, ka katrs, kas manā dzīvē ir, ir tajā ar jēgu. Interesanti ir padomāt, kāda dzīve būtu, ja es būtu palikusi ar vecajiem draugiem, vecajās vietās, sākot jau no pašas pirmās pārvākšanās. Pārvākusies es esmu pietiekoši, lai būtu daudz variantu, ko pārdomāt. Bet tās jau ir tikai tādas domas, es patiesi jūtos laimīga, ka esmu tajā vietā, kur esmu tagad. Viss ir mierīgi – nav drāmas, par ko es esmu ļoti pateicīga sev. Kāpēc sev? Jo tā esmu es, kas rada atmosfēru ap sevi un piesaista īstos cilvēkus, vai ne? Tad, lūk, es ceru, ka Tu arī ik pa laikam pasaki sev “paldies” par to, ka tieši tajā brīdī pateici to un to, vai ka tieši tādā situācijā izlēmi tā un tā. Liktenim var ticēt, var neticēt. Es ticu daļēji, varbūt tāpēc, ka ticu savai intuīcijai un no kaut kurienes taču intuīcijai jābūt. Ja dzīvē kaut kas ir nolemts, tad tu tam tici neapzināti, pats nesaproti reizēm, kāpēc, bet tici. Tā noteikti ir ar mani, par ļoti svarīgām un arī ne tik svarīgām lietām. Bet liktenis arī nenosaka visu, tas atstāj iespējas izvēlēties, jo cik gan garlaicīgi būtu dzīvot, zinot, ka viss jau ir iepriekš paredzēts. Apziņa, ka tu vari mainīt visu savu dzīvi ar vienu vienīgu lēmumu gan reizē biedē, gan sasodīti iepriecina. (:

Mana vārda diena šodien bija patīkami mierīga, negaidīta dāvana to pārvērta par patīkamu, bet dzīves vienkāršība šodien – par mierīgu, tāpēc tāda ekstremāli laba kombinācija sanākusi. Ekstremāli labi ir arī tas, ka es lietoju vārdu savienojumu “ekstremāli labi” un rakstu blogā, pirmo reizi kopš jūlija beigām.

Šis nav nekāds pārdomu un gudru spriedelējumu pilnais ieraksts, un es negribu, lai tā būtu. So, um, yeah, bye.

Enter title here

Man patīk dzīvot. Man patīk, ka miljardu miljardiem lietu, ko es savas dzīves laikā daru, neviens nedara un nedarīs tāpat, kā es. Man patīk būt man. Pēdējās nedēļas, ko tur, pēdējie divi mēneši pagājuši tādā kā depresīvi dusmīgā kišmišā ar nelieliem, retiem laimes uzplaiksnījumiem. Laime. Kā tās var nebūt? Es saku – nav, bet kā – nav? Ir. Vienmēr ir. Tikai ne vienmēr var saredzēt, ne vienmēr ir tik viegli gribēt saredzēt. Mana karameļu vasara straujiem soļiem tuvojas beigām, bet liekas, ka īsti nav ne karameļu, ne arī vasaras, viss tāds miglaini neskaidrs un apmaldījies. Es izķepurošos ar laiku. Ar laiku jau kaut kā viss nostājas savās vietās, tad sajūk atkal un nostājas jau citās vietās, bet savās. Nu kā – kaut kam taču jāmainās. Lai pārkārtotu skapi, vispirms visas drēbes jāsamet čupā uz gultas. Liekot puzli, visi gabaliņi arī ir samaisīti. Viss sākumā ir messed up. Un unmessing ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, mhm.

Tikko sapratu, ka ar šo blogu esmu kopā jau vairāk kā 3 gadus, tas ir tik jauki, pārmaiņas pēc kaut ko paturēt, nesākt no jauna. Nē, es tagad daudz ko netaisos sākt no jauna, īīī (“īīī” nav vajadzības ņemt vērā).

Rīt es, cerams, gulēšu daudz, ēdīšu veselīgi, strādāšu pietiekoši, pārmērīgi smaidīšu, runāšu tikai smaidīgā balsī (man liekas, ka man ir īpaši smaidīgā balss īpaši smaidīgiem brīžiem), skatīšos uz saviem seksuāli-neideālajiem nagiem, apreibšu no saulesgaismas, ieraudzīšu mēnesi un apskaušu bizbizmārīti. Jo man ir labi. Man bija labi arī vakar, arī nedēļu atpakaļ un visu laiku atpakaļ. Un būs labi visu laiku tālāk un aizvien. Vēl tikai paciesties un es to labo sajutīšu. Tikai mazlietiņ.

Jau sestdien Prāta Vētra, man gribas lēkāt jau no domas vien, un arī tur es lēkāšu. Ja jūs ieraugāt tajā raibajā pūlī vienu traki lēkājošu weirdo, tā varētu būt es. Vai arī nē. Jo viņi ir tik lieliski, ka lēkās visi. Nu, gandrīz, hehe. Ar labu nakti, jenotlāči, man tēju un daudz miega, lūdzu. Saostīsimies. ^^

 

a little bit of whining is allowed

Kad ar “private” atķeksētu blogu, kurā es biju domājusi likt savu topošo “grāmatu”, lai varētu rakstīt arī no Nekurienes vidus, wordpress vienkārši iemeta twitter un ļāva izlasīt visiem, kam nebija slinkums, es patiešām sadusmojos. Honestly, man wordpress nekad nav paticis, bet, kad es sāku šo blogu, neaizdomājos par tādiem sīkumiem, es vienkārši biju excited, ka varu rakstīt. Excited esmu arī pēc vairāk kā 3 gadu rakstīšanas, tikai prasības ir augušas. Protams, nerakstu neko tik svarīgu, lai pirktu atsevišķu domain, bet arī blogger nav manā labo blog-lapu sarakstā. Patiesībā, man nav tāda saraksta. Man gluži vienkārši gribas atrast kaut ko vienkāršu (tas nav tumblr, manā izpratnē tumblr ir bildēm un sarkastiskiem tekstiņiem, ne maniem sirdi plosošajiem savārstījumiem) un nepārspīlētu, ar nosacījumu, ka to, ko atķeksēju ar “private”, neviens cits TIEŠĀM nevar redzēt. Varbūt esmu pārāk prasīga, ņemot vērā, ka manis minētie un atmestie kandidāti vismaz ir bez maksas. Bet es ticu, ka arī par baltu velti var dabūt kaut ko ģeniālu. Uz šīs jaukās nots es arī beigšu šovakar čīkstēt.

Life’s beautiful, es izlasīju Julie & Julia grāmatu, noskatījos filmu, un tagad man liekas, ka ēst gatavošanā tiešām ir sava filosofija. Es vienmēr saku, ka man nepatīk gatavot un, ticiet man, tā patiešām arī ir, jo gatavot ir dārgi, laikietilpīgi un ķēpīgi, vismaz manā gadījumā. Bet kaut kas tajā visā ir. Ir lietas, kas vienkārši, gatavojot ēst, rada tādu kaifu…piemēram, mīklas mīcīšana. Man nez kāpēc tā padarīšana tik ļoti patīk, it sevišķi, kad mīkla ir bļodā stāvējusi stundu uz radiatora, tā ir tik silta un pufīga…to nesaprast, ja nekad nav mīcīta rauga mīkla. Anyway, tas ir tikai viens piemērs, katru ēdienu gatavojot, ir kāds brīdis, kad tu sāc saskatīt visu gatavošanas jēgu. Varbūt tas ir tad, kad sastāvdaļas tikko sajauktas, varbūt tikai tad, kad ēdiens smaržīgi kūpošs tiek pasniegts galdā, man liekas, ka tas ir tīri individuāli. Bet gatavot ir skaisti, es tiešām apbrīnoju pavārus un visus pārējos, kam patīk un padodas gatavot, jo nekas cits tik ļoti nevieno cilvēkus kā ēdiens. Vai ne? Diviem cilvēkiem var nebūt nekā kopīga, bet, ja uz galda ir ēdiens, sarunas uzsāksies automātiski – par ēdiena smaržu, garšu… es nezinu. Varbūt arī ne. Bet es zinu vienu: Ēdiens ir tas, kas tur mūs pie dzīvības, bet vienlaicīgi arī tas, kas mūs lēnām nogalina. Vismaz tā tas ir 21. gadsimtā. Bet no otras puses, ar katru dienu mēs tāpat lēnām mirstam, kāpēc neēst? Kāpēc nebaudīt? Bet baudīt ir jāmāk. Jāmāk tā, kā to dara franči. Pēc nedēļas Francijā un Julie & Julia izlasīšanas/noskatīšanās es sapratu, ka franči tiešām gatavo un ēd ar filosofiju, viņiem tā ir māksla. Un pavārs Francijā noteikti ir lielāks mākslinieks par gleznotāju. Diemžēl manā franču ģimenē negadījās neviens ar izcilām kulinārijas prasmēm, bet man gribētos pašai iemācīties gatavot franču ēdienus un vēlreiz aizbraukt pie viņiem ciemos. Parādīt, ka, ja viņi paši to nevar – latvieši to var. Kā saka mana mamma: “Latviešu sievietes prot pagatavot visas pasaules ēdienus, kamēr visa pasaule nemāk pagatavot nevienu latviešu ēdienu”. Tā nu tas ir. (:

Let it rain sometimes.

Es mācos, ticiet man, es mācos. Mācos nebūt pain in the ass, mācos būt noderīga, izpalīdzīga, mācos atrast kompromisus, mācos uzvarēt un arī ar cieņu zaudēt, mācos dzīvot vai vismaz skatīties ārpus rāmjiem, mācos redzēt, dzirdēt, sajust visu – labākā kvalitātē. Tas ir tāds lifelong process – mācīties. Laikam jau viss atkarīgs no tā, ko mācās. Un, pats svarīgākais – kā. Es mācos praktiski, uz sevis visu pārbaudot, kāpjot uz saviem grābekļiem. Nemāku citādāk. Bieži vien jau ir tā, ka teoriju zinu perfekti  kā iemācītu dzejoli – zinu, kurās vietās jāapstājas, kurās – jāievelk elpa, kuras jāuzsver, bet kuras – dramatiski jāpieklusina. Es tagad par dzīvi, ne dzejoļiem. Kaut gan..dzīve jau tāds dzejolis vien ir. Burti – dienas, vārdi – nedēļas, pantiņi – gadi… Un dzejoļa jēgu var saprast tikai beigās, kad viss jau izlasīts, izdzīvots. Tikai tad nāk saprašana, varbūt jāpārlasa vēl, jāatskatās uz pagātni, un tikai tad var skaidri zināt, ko tu īsti esi izlasījis – kāpēc esi dzīvojis. Es cenšos to saprast vēl pirmā pantiņa beigās, daudz par agru, vai ne? Bet tas cilvēkam ir raksturīgi, tā funktierēšana un cenšanās noskaidrot, kas tad tur, tālāk ir. Tāpēc liela daļa, sākot lasīt grāmatu, izlasa kaut vai pēdējos vārdus. Jo gribas taču zināt, vai ir vērts. Gribas zināt, vai tas, kas notiek šobrīd, ir tas, kam būtu jānotiek. Gribas zināt, vai šis mirklis nav laika izšķiešana. Laiks. Atkal jau viņš. Tā maģiskā parādība, kuras vienmēr par maz. Ilūzija, ka, ja diennaktī būtu 30 stundas, visi būtu vairāk izgulējušies un padarījuši. Bullshit. Vai Tu, no rīta pamostoties pirms modinātāja (impossible for me), to laiku izmanto, lai nesteidzīgi paēstu brokastis, pavingrotu/paskrietu, izlasītu jaunākās ziņas, saliktu nepieciešamo dienas gaitām, ieietu dušā utt.? Esmu gandrīz pārliecināta, ka lielākā daļa vienkārši novārtās gultā un šķietami iznieko laiku, kas no rīta patiesībā ir pats svētīgākais, manuprāt. Tā vienkārši ir – jo vairāk laika mums dod, jo vairāk mēs to izniekojam. Vai tas ir pareizi, nezinu. Atgriežoties pie mācīšanās – arī plānot laiku ir jāmācās. Attapīgi cilvēki izdomājuši tādus Time management kursus, kā arī simtiem grāmatu, disku, bukletu ar pamācībām, kā nabaga apjukušajam cilvēkam tikt galā ar tam piešķirto laiku. Un cilvēki taču izmanto šos kursus. Viņi ir pārliecināti, ka netiek galā bez profesionāļu palīdzības, kaut gan daudziem noteikti nav pat plānotāja. Jā, plānotājs, laba lieta, bet nevajadzētu aizrauties. Es sapratu, ka sarakstot pilnu vienai dienai atvēlēto laukumiņu, rodas maza depresija – kā lai to visu paspēj? Nevajag. Es šodien izšķīros par labu sev, par labu savai pašsajūtai, veselībai. Protams, kā vienmēr, vēlāk nožēloju, jo dzīvē noderīgas lietas ne vienmēr pasniedz uz šķīvīša bezmaksas semināra veidā. Bet pasaule jau no tā nesabrūk, varbūt tieši otrādi – izglābu sevi no bezcerīgas salīšanas, lietussargu – no pilnīgas saplīšanas, savu punci – no kurkstēšanas un sāpēšanas. Par to Time management plašāk neizteikšos, katram jau ir savs viedoklis par katras lietas noderīgumu, mans vienīgais padoms varētu būt – noteikti jāieklausās sevī. Lai cik ļoti būtu jāsteidzas, lai cik svarīgi būtu paspēt, nekas nav svarīgāks pašam par sevi. Ja liekas, ka vajag izslēgt datoru un iet gulēt, kaut rīt jānodod projekts – izslēdz. Ja liekas, ka vajag apēst vēl vienu porciju, kaut cipariņi uz svariem rāda ne to skaitli, ko gribētos redzēt – ēd. Ja liekas, ka vajag uz brīdi apstāties, apsēsties, iedzert kafiju un padomāt, kaut kafijas pauzes grafikā nav – dari tā. Un, ja liekas, ka visu nevar paspēt – pasaki kādam “nē”. Man pašai tas vēl jāmācās, jo man sirdsapziņa neļauj pievilt cilvēkus, atteikt tiem. Bet arī man ir jāiemācās nomest ātrumu. Mana mūžīgā atruna – dzīvojam taču vienreiz. Ir vērts padarīt to dzejoli baudāmu un skaistu, bet ne pārbāztu ar izskaistinājumiem. (:

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 285 other followers